Ja hronisks prostatīts pasliktinās, tas ir ārkārtīgi nepatīkams pacientam. Nav pārsteidzoši, ka vīrietis, kuru skārusi slimība, meklēs zāles pret hronisku prostatītu, kam ir vislabākā terapeitiskā iedarbība. Šajā rakstā piedāvājam pārskatu par medikamentiem, kuru lietošana uzrādījusi vislabākos rezultātus dažādu hroniska prostatīta formu ārstēšanā.
Hroniska prostatīta pazīmes
Prostatīts, slimība no tīri vīriešu iekaisuma slimību grupas, ir sadalīta divās formās: akūtā un hroniskā. Pirmo formu sauc par "akūtu", jo klīniskajā praksē, lai noteiktu šo diagnozi pacienta slimības vēsturē, ir nepieciešams noteikt vairākas raksturīgas pazīmes. Izpausmes ir skaidri un skaidri redzamas, un tāpēc tās sauc par akūtām, tas ir, tām ir nepieciešamā izteiksmība. Ja mēs jau runājam par raksturīgajiem prostatīta simptomiem, mēs tos uzskaitīsim:
- sāpes iegurņa zonā, pārvietojoties vai sēžot;
- sāpes muguras lejasdaļā, starpenē un nierēs;
- vispārējs savārgums ar vājumu un apātiju;
- problēmas ar urinēšanu;
- progresējoša impotence.
Ārsts, atkārtoti atklājot šos simptomus pacientam, kurš iepriekš cietis no prostatīta, fiksē hroniskas prostatīta formas paasinājumu. Tādējādi, ja pacientam atkal parādās prostatīts, tas vairs netiks apzīmēts kā “akūts”, tas tiks uzskatīts par “hronisku”, tāpat kā konstatētie simptomi vairs nebūs “akūti”, bet gan pārtaps “paasināšanās”.
Hroniskā prostatīta forma ir nopietna slimība, kuru ir ļoti grūti izārstēt. Reti, kad prostatīts šajā formā tiek izārstēts 100%; vairumā gadījumu slimība uz kādu laiku norimst, lai pēc mēneša vai gada atkal par sevi atgādinātu. Šī situācija ir atkarīga no prostatīta veida (sastrēguma, infekciozs vai netipisks), no slimības ārstēšanai izvēlētās terapijas stratēģijas un pacienta pašdisciplīnas.
Dažus prostatīta infekciozās formas ir visgrūtāk ārstēt. Piemēram, patogēns, piemēram, Staphylococcus aureus, ir ļoti izturīgs pret antibiotikām, kas ir tradicionāls līdzeklis pret prostatīta bakteriālām formām. Staphylococcus aureus ārstēšana ar antibiotikām prasa nopietnu disciplīnu no pacienta - jums ir jālieto zāles stingri saskaņā ar grafiku, jāveic noteiktās procedūras un jāveic pārbaudes. Ārstēšanas režīma pārkāpšana var izraisīt rezistenta patogēna celma parādīšanos, kas pēc noteikta laika - mēneša vai diviem - atkal atgādinās par prostatas iekaisumu.
Hroniska prostatīta ārstēšana ar zālēm
Kā ārstēt hronisku prostatītu? Kādas zāles to var ārstēt? Hroniska prostatīta ārstēšana ar zālēm ir visizplatītākā šīs slimības ārstēšanas metode. Prostatīta ārstēšanai tiek izmantota arī manuālā terapija (prostatas masāža), ārstnieciskā vingrošana, diēta, siltumterapija, fizioterapija, ūdens procedūras.
Zāles hroniska prostatīta vispārējai terapijai
Ir vesela virkne medikamentu, kas nav paredzēti prostatas dziedzera mērķtiecīgai ārstēšanai, bet tiek lietoti iekaisuma slimību ārstēšanā, pacienta vispārējā stāvokļa atvieglošanai – tie ir pretiekaisuma, pretdrudža līdzekļi, kā arī zāles, kas mazina sāpes, palielina imunitāti (imūnmodulatori).
- Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi prostatīta ārstēšanai (NPL). Šīs grupas zāles tiek saīsinātas arī kā NPL - nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi. Šo zāļu grupa ir ļoti plaša. Šīs grupas priekštecis bija parastais aspirīns. Ne visi ir piemēroti hroniska prostatīta ārstēšanai. Zāles var lietot iekšķīgi kapsulu un tablešu veidā, bet vislabāko terapeitisko efektu prostatīta gadījumā panāk, lietojot taisnās zarnas svecītes, kas satur šīs zāles.
- Zāles pret sāpēm. Neskatoties uz to, ka nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi ārstē ne tikai iekaisumu, bet arī mazina sāpes, mēs šo punktu tomēr atzīmējām atsevišķi, jo ir zāļu grupas, kuras nevar aizstāt - tās ir spazmolītiskie līdzekļi un opiāti. Zāles papildus spazmolītiskajai iedarbībai var novērst iekaisuma procesu. Zāles ir sarežģītas, tajā ir vairākas aktīvās sastāvdaļas. Attiecībā uz opiātiem mēs atzīmējam, ka šīs grupas narkotikas ir grūti iegūt pat ar recepti. Kas ir saistīts ar to narkotiskajām īpašībām. Tomēr opiāti ir labākās zāles pret sāpēm. Neviens nevar ar viņiem salīdzināt. Tāpēc gadījumos, kad sāpes pārsniedz pieļaujamās vērtības un būtiski apdraud pacienta veselību, tās var izrakstīt kā anestēzijas līdzekli. Slavenākā narkotika šajā grupā ir morfīns. Daudz vienkāršāk ir iegūt narkotikas, kas izgatavotas no sintētiskiem opija atvasinājumiem. Prostatīts progresējošā formā ir slimība, kas nes nopietnas ciešanas, kuras pilnībā var apturēt tikai ar opiātiem.
Papildu faktori
Imūnmodulatori (zāles, kas var samazināt vai palielināt imūnsistēmas efektivitāti). Regulāri vitamīni - īpaši C vitamīns - var darboties kā zāles, kas stimulē cilvēka imūnsistēmu. Augsta imunitāte nomāc hroniskas prostatīta izpausmes, mazinās patogēnu aktivitāti, mazinās iekaisumu. Imūnstimulants "interferons" efektīvi cīnās pret slimības vīrusu formu. Autoimūnās (alerģiskās) prostatīta formas gadījumos tiek lietoti imūnsistēmas darbību viegli nomācoši medikamenti (imūnsupresori) - prednizolons, deksametazons. Tās ir kortikosteroīdu zāles, tās sauc arī par hormonālajām zālēm. Spēcīgākus imūnsupresantus lieto ļoti piesardzīgi – pastāv risks nodarīt kaitējumu pacientam.
Svarīgi! Narkotikas no NPS zāļu grupas jāpievieno hepatoprotektoriem un gastroprotektoriem. Šo vajadzību izraisa NPS zāļu bīstamās blakusparādības, kas apdraud aknas un kuņģi.
Visefektīvākie antibakteriālie līdzekļi
- gonokoki;
- zaļš streptokoks;
- Staphylococcus aureus;
- Bāla treponēma.
Visas baktērijas ir neaizsargātas pret zāļu grupu, ko sauc par antibiotikām. Tas attiecas arī uz Staphylococcus aureus, neskatoties uz visu iespējamo rezistenci pret šo zāļu grupu. Antibiotikas iedala grupās – penicilīni, fluorhinoli, makrolīdi, cefalosporīni, tetraciklīni, polimiksīni, linkozamīdi. Ne visi no tiem ir vienlīdz efektīvi pret baktērijām. Antibiotiku lietošanas kvalitāte ir atkarīga no ārstējošā ārsta izvēlētās ārstēšanas stratēģijas. Piemēram, gonokoki tiek uzskatīti par neaizsargātiem pret gandrīz visām antibiotiku grupām. Tomēr ko tas nozīmē praksē? Gonokoki ir sadalīti celmos, no kuriem katram ir īpašs rezistences potenciāls. Tāpēc bieži gadās, ka gonokoku prostatītu ārstē ar plaša spektra antibiotikām, un pēc tam pāriet uz zālēm, kas parādīs vislielāko efektivitāti. Tā var būt makrolīdu antibiotika vai cefalosporīnu grupas antibiotika.
Ir arī nianses attiecībā uz pārējām minētajām infekcijām. Patogēns "treponema pallidum" - bīstamas seksuāli transmisīvās slimības (sifilisa) izraisītājs - ir ārkārtīgi neaizsargāts pret penicilīniem. Pateicoties pirmo penicilīna antibiotiku parādīšanās, sifiliss kļuva daudz mazāk bīstams nekā pirms divdesmitā gadsimta 20. gadiem. Treponema pallidum ir bezpalīdzīgs pret penicilīniem; tai nav pretestības potenciāla pret tiem. Briesmas rada vienšūņu infekcijas - biežs sifilisa pavadonis. Streptococcus viridans ir neaizsargāti pret tetraciklīniem un penicilīniem. Staphylococcus aureus nesen sākts ārstēt ar modernu medikamentu palīdzību, kas nav antibiotikas - hlorofiliptu (augu izcelsmes zāles), cilvēka pretstafilokoku imūnglobulīnu (individuālas zāles seruma veidā), stafilokoku toksoīdu.
Labākie pretprotozoālie līdzekļi
Vienšūņi – vienšūņi jeb protisti – vienšūnas mikroorganismi, pirmie dzīvnieku valsts pārstāvji. Starp vienšūņiem ir bīstami parazitārie patogēni, kas var inficēt prostatu un cilvēka uroģenitālās sistēmas orgānus. Tie ir bieži sastopami prostatīta cēloņi. Saskaņā ar medicīnisko statistiku vienšūņi ir otrajā vietā pēc baktērijām visu identificēto infekciozo prostatīta formu biežumā. Vienšūņi, kas izraisa prostatītu:
- hlamīdijas (hlamīdijas izraisītājs);
- amēbas-protisti (amēbiāzes izraisītāji);
- Trichomonas (trichomoniāzes izraisītāji);
- Giardia (žiardiazes izraisītājs).
Šis uzskaitījums neizsmeļ patogēno vienšūņu skaitu, kas var inficēt prostatu – to ir daudz vairāk. Tomēr mūsu minētie vienšūņi ir visizplatītākie cilvēku parazīti no vienšūņu grupas.
Visefektīvākās zāles pret vīrusu prostatītu
Vīrusi ir nosacīti dzīvas būtnes, sīki patogēnā mikrokosma pārstāvji. Prostatīta vīrusu forma ir retākā no visām šīs slimības infekcijas formām. Galvenie šāda veida prostatīta izraisītāji ir:
- papilomas vīruss;
- herpes (II tips);
- gripa.
Vīrusu infekcijas, ar retiem izņēmumiem, netiek ārstētas ar antibiotikām. Vīrusu infekcijas izraisīta hroniska prostatīta ārstēšanai vīriešiem tiek izmantotas īpašas zāles, kas iznīcina patogēna proteīna apvalku, izjauc vīrusa polipeptīdu saišu sintēzi un palielina imunitāti.
Labākie pretsēnīšu līdzekļi prostatas mikozes ārstēšanai
Prostatas sēnīšu infekcija - mikoze - ir diezgan reta parādība. Retāk sastopama tikai prostatīta vīrusu forma. Visbiežāk sastopamo prostatas mikozes veidu izraisa oportūnistiskā sēne Candida Albicans. Vēl nesen dažas šīs ģints sēnes tika izmantotas pārtikas rūpniecībā pārtikas misas raudzēšanai. Tagad situācija ir mainījusies, Candida Albicans tiek pielīdzināts oportūnistiskām sēnēm, kas ir kaitīgas pārtikas ražošanai. Tomēr nozarēs, kur pārtikas drošības standarti nav pietiekami labi, sēne nokļūst pārtikā. Tas ir diezgan izplatīts, labvēlīgos apstākļos tas ātri attīstās un kļūst par daudzu slimību cēloni. Lai apturētu patogēna attīstību, ir jārada infekcijas attīstībai nelabvēlīgi apstākļi. Sēne labi jūtas skābā vidē, bet nepanes sārmainu vidi. Tāpēc, lai to ārstētu, vispirms varat dzert sodas vai bikarbonāta galda ūdeni. Soda ir visefektīvākās zāles pret Candida ģints sēnēm; visefektīvākās zāles pret citu veidu sēnītēm ir:
- poliēni;
- alilamīni;
- azoli un triazoli.
- imidazoli.
- citas zāles.
Plaša spektra zāles, ko lieto sastrēguma prostatīta ārstēšanai
Sastrēguma prostatīta ārstēšanai ir ļoti efektīvi līdzekļi - prostatas masāža un īpaša ārstnieciskā vingrošana. Tomēr šis fakts nenozīmē, ka ir jāatsakās no narkotiku lietošanas šīs prostatīta formas ārstēšanai. Lai izārstētu sastrēguma prostatītu, jums ir jāpieliek lielas pūles, un bez zāļu iejaukšanās nav iespējams iztikt. Labākajām zālēm hroniska stagnējoša prostatīta ārstēšanai ir komplekss efekts - pretiekaisuma, pretmikrobu, pretalerģiska un pretsāpju iedarbība. Sarežģīto īpašību dēļ šīs grupas zāles ir ļoti populāras vīriešu vidū ar prostatītu.
Svarīgi! Jāatceras, ka jebkuru zāļu lietošana ir jāsaskaņo ar ārstējošo ārstu. Mūsu rakstam ir informatīvs raksturs, tas nav paredzēts kā rīcības ceļvedis!
Vai ir nepieciešams turpināt ārstēšanu, ja hronisks prostatīts ir izārstēts?
Pēc daudzu mēnešu novērošanas ārstējošais ārsts var uzskatīt, ka hroniska prostatas slimība ir izārstēta. Rodas dabisks jautājums par nepieciešamību turpināt ārstēšanu. Rodas sajūta, ka tas nav vajadzīgs. Taču viss nav tik vienkārši – hroniska prostatīta ārstēšana vīriešiem nepāriet, neatstājot pēdas – medikamentiem ir blaknes, un slimība var nopietni kropļot prostatas audus.
Prostata ir orgāns, kas ir svarīgs vīrieša seksuālajai darbībai. Ja testosterons nav pārveidots prostatas dziedzerī, nebūs ne vēlēšanās, ne erekcijas. Tāpēc pēc prostatīta izārstēšanas ir nepieciešami medikamenti, lai ārstētu impotenci un atjaunotu prostatas funkcionalitāti. Kādas zāles šādos gadījumos vajadzētu lietot? Zāles ir mērķtiecīgas, vērstas uz prostatas dziedzeru ārstēšanu, kas ļoti pozitīvi ietekmē prostatas seksuālās funkcijas atjaunošanu.